Slovāku valoda
Slovenský jazyk
Slovenský jazyk
aptuveni 4,6 miljoni runājošo Slovākijā plus emigranti un diasporas
Slovākijā, ES; var būt lietojama arī gandrīz visos oficiālās komunikācijas līmeņos Čehijas Republikā
Ungārijā, Serbijā, Ukrainā, Horvātijā
Lielbritānijā, Vācijā, Īrijā, Austrijā, Ukrainā; ASV, Kanādā, Argentīnā, Austrālijā
Slovāku valodā ir zilbiski l, r un viņu garie ekvivalenti, ĺ un ŕ. Var likties, ka šādās zilbēs ir izlaists "normāls" patskanis. Tomēr viņas viegli izrunā cilvēki, kuriem slovāku ir dzimtā valoda.
Vārds štvrť (ceturtdaļa) ir īpaši izpalīdzīgs, jo viņu var lietot salikteņos. Daži no visgarākiem apliecinātiem vārdiem (no korpusa) ir štvrťstoročie (gadsimta ceturksnis), štvrťstrana (lappuses ceturtdaļa) un štvrťhrsť (saujas ceturtdaļa).
Gadās, ka darbības vārdu imperatīva formās paliek vienīgi saknes morfēma, un šeit ir sauja imperatīvu, kuri sastāv tikai no līdzskaņiem:
Tradicionāls teikums, demonstrējošs zilbisku "r" (kopīgs ar čehu valodu):
To var nedaudz papildināt ar darbības vārda priedēkli, pēdējā vārda izmaiņu un vārda salikšanu ar štvrť:
Un ar imperatīvu (vrč) un tiešo uzrunu:
Ir pat iespējams nedaudz parotaļāties ar vārdu salikšanu un izveidot vārdus, līdzīgus sekojošiem (par kuriem nav zināms, ka viņi būtu lietojami):
Rietumslāvu valodu atdalīšanas no slāvu pirmvalodas process ir sācies.
Kodeksi, vēstules un Bībeles tulkojums senslāvu valodā (uzrakstīti ar glagolicas un kirilicas alfabēta burtiem) bija pirmie dokumenti, uzrakstīti mūsdienu Slovākijas teritorijā. Proglass (kuru sacerēja Konstantīns Filozofs) ir uzskatāms par pirmo oriģinālo literāro darbu senslāvu valodā.
Dokumentu slovāku valodā trūkums no šā laikmeta. Latīņu tekstos parādās slovāku vietvārdi.
Pirmais uzrakstītais sakarīgs teksts slovāku valodā.
Pirmo koinē radīšana.
Pirmie mēģinājumi izmantot stabilu slovāku literāro valodu: Romualds Hadvabnijs (Slovāku-latīņu vārdnīca, 1763. g.) un Jozefs Ignācs Bajza (pirmais slovāku romāns, stāsti un dzeja, 1782. g.–1813. g.).
Antons Bernolaks uzsāka darbu ar viņa (tagad uzskatāmu par pirmo standartizēto) slovāku valodu (vārdnīcas, gramatikas).
Ļudovīta Štūra "kontra"-standartizācijas mēģinājums. Viņa valodu vēlāk pārveidoja Mihals Miloslavs Hodža, Martins Hattala un Samo Czambel, un šī beidzot pārtapa par mūsdienu slovāku valodu.
Jana Kolāra valodas versija (jā, vēl viena) bija pieņemta par oficiālo valodu, taču izraisīja slovāku inteliģences protestus (tāpēc, ka rādījās pārāk arhaiska un līdzīga čehu valodai).
Čehoslovāku valoda kļūst par Čehoslovākijas oficiālo valodu; ir veicinājama čehu un slovāku pasīva divvalodība.
Izdoti Slovāku pareizrakstības noteikumi, orientēti uz čehoslovāku valodu.
Pēdējā zīmīga pareizrakstības reforma, mūsdienu slovāku valodas ortogrāfija sākas no tā laika.
Čehoslovākijas sadalīšana; Slovākijā paliek svarīgi plašsaziņas līdzekļi čehu valodā.
Literārās slovāku valodas rokasgrāmatas un citi valodas resursi ir pieejami elektroniskajā versijā
Mūsdienu slovāku ortogrāfija lepojas ar lielāku starp Eiropas valodām latīņu alfabēta burtu skaitu — 46 burti. Slovāku valodā plaši lietojamas diakritiskās zīmes, tajā ir daži unikāli burti. Ľ/ľ un Ĺ/ĺ (l ar mäkčen un l ar akūtu) sastopami vienīgi slovāku valodā, burti Ď/ď un Ť/ť ir tikai slovāku un čehu alfabētā, un ja turkmēņi pēc 1995. gada reformas nebūtu pieņēmuši burtu Ň/ň, viņš varētu būt izmantojams tikai slovāku un čehu alfabētos.
mäkčeň ir interesants vizuālais attēlojums — parasti tā ir ķīļa formas zīme virs burta (ˇ), bet ar burtiem ď, ť, ľ un Ľ tas ir savādāks — tas izskatās gandrīz kā apostrofs, pievienots burta labā pusē. Taču tas ir tikai zīmes variants, faktiski tas ir tas pats mäkčen, kurš vienmēr paliek rokrakstā. Tā kā šie burti ir atrodami tikai slovāku un čehu valodās, šis jautājums ir gandrīz nezināms ārzemniekiem, kuri bieži vien ievieš apostrofus nevietā.
Burtkopas (ch, dz, dž) ir uzskatāmas par vienu burtu. Tomēr vertikāli rakstot viņi aizņem divas pozīcijas, taču krustvārdu mīklās "ch" parasti aizņem vienu pozīciju, bet "dz" un "dž" var aizņemt gan vienu, gan divas pozīcijas. Kā lielie sākuma burti, tie eksistē divās formās, atkarīgi no gadījuma — CH un Ch, DZ un Dz, DŽ un Dž.
Slovāku un čehu valodu līdzība ir plaši zināms fakts. Viņu savstarpēja saprotamība ir salīdzināma ar itāļu–neapoliešu, portugāļu–galisiešu, norvēģu–zviedru un citām līdzīgām valodām. Starpība, iespējams, ir lielāka nekā starp serbu–horvātu vai Lielbritānijas angļu–Amerikas angļu valodām, taču mazāka nekā starp vācu–nīderlandiešu vai krievu–ukraiņu valodām. Cita, līdzīga slovāku, ir poļu valoda, tomēr šajā gadījumā atšķirības starp viņām ir lielākas un savstarpēja saprotamība ir ierobežota.
Eksistē čehu un slovāku dialektu kontinuums ar dialektiem, pārējošiem rusīnu valodā (lemku dialekts) un poļu valodā (guraļu dialekts). Šādi, rietumu un austrumu slāvu valodu dialekti ir saistīti "saprotamības" ķēdē un var būt klasificēti, kā ziemeļu slāvu dialektu kontinuuma daļa. Hipotētisks ceļotājs, sācis ceļojumu pilsētā Aš, Čehijas vistālākajos rietumos, un apstājies katrā sekojošā ciematā, atzīmēs, ka vietējais dialekts mazliet atšķiras, taču paliek ļoti līdzīgs. Šādi ceļojot viņš var ierasties Vladivostokā, neatradis skaidras lingvistiskas robežas šajā ceļā — taču valodas austrumos un rietumos ļoti atšķirsies.
Jauni vārdi slovāku valodā pārsvarā rodas ar atvasināšanu, pievienojot afiksus, un pieņemot valodā aizguvumus (galvenokārt no angļu valodas).
Slovāku valodā ir liels afiksu skaits. Viņi var mainīt vārda nozīmi, piemēram:
Multilingvāla vietne slovāku valodas apguvei: http://slovake.eu