Lingvistiskā tipoloģija pētī un klasificē valodas pēc dažādām pazīmēm. Tas padara iespējamu sadalīt valodas uz lielākām grupām, attiecīgi veidam, kā tajās ir lietojamas skaņas, pēc morfoloģijas tipiem, vai attiecīgi teikuma sastāvdaļu izkārtojumam. Dažas pazīmes var būt sastopamas neradniecīgās valodās visā pasaulē. Pats fakts, ka divās valodās ir tā pati pazīme, vēl nenozīmē, ka valodas ir radniecīgas.

Vārdu pamatsecība

Viena no visbiežāk pielietojamām, ir valodu klasifikācija pēc vistipiskākās subjekta (S), verba (V) un objekta (O) secības tādos teikumos, kā "Kaķis ēd peli":

SVO ("Kaķis ēd peli"),

SOV ("Kaķis peli ēd"),

VSO ("Ēd kaķis peli"),

OSV ("Peli kaķis ēd"),

OVS ("Peli ēd kaķis"),

VOS ("Ēd peli kaķis").

Angļu ir SVO valoda, jo visas citas secības tajā ir nepareizas vai izmainošas pamatdomu ("The mouse eats the cat" nozīmē "Pele ēd kaķi"). Citās valodās, piemēram, krievu, visi šie teikumi var būt pareizi, taču viena vārdu secība var būt biežāka nekā citas (šajā gadījumā, SVO). Dažās valodās vārdu secība var būt atkarīga no dažādiem kritērijiem. Franču valodā tā parasti ir SVO, taču SOV, kad objekts ir vietniekvārds.

Visbiežākās vārdu secības ir SVO (angļu, indonēziešu, ķīniešu, spāņu un tūkstošiem citu valodu) un SOV (japāņu, persiešu, hindi, turku un daudzas citas). VSO ir retāk sastopama (standarta arābu un īru valodas), bet pārējās trīs secības, kurās objekts ir pirms subjekta, ir sastopamas mazāk nekā 5% no pasaules valodām. Anekdotiski, Meistars Joda runā, lietodams OSV secību (Stiprs ar Spēku tu esi, bet kad 900 gadu tu sasniegsi, izskatošs tik labi tu nebūsi).

Zilbes intonācijas un uzsvars

Dažās valodās ar zilbes intonāciju ir atšķirami vārdi. Viens no vislabāk zināmajiem piemēriem ir ķīniešu mandarīns, kurā ir četras zilbes intonācijas. Piemēram, (ar kāpjošu intonāciju) nozīmē "doma", (ar krītošu intonāciju) nozīmē "četri" un (ar zemu krītošu un kāpjošu intonāciju) nozīmē "nāve". Tonālās valodas ir izplatītas Austrumāzijā (pārējās ķīniešu valodas, birmiešu, taju, vjetnamiešu un citas) un ir atrodamas Āfrikā (joruba) un Amerikā (navahu valoda).

Valodās, kurās nav zilbes intonācijas, parasti eksistē uzsverums (zilbe, kura ir izrunājama stiprāk, nekā pārējās). Dažās valodās uzsverums vienmēr krīt uz to pašu zilbi (uz pirmo ungāru, uz pēdējo franču valodā), taču citās valodās uzsverums ir svarīgs un ir lietojams, lai atšķirtu vārdus. Šādas ir angļu un krievu valodas: “increase” (pieaugums) ir lietvārds, bet “increase” ir darbības vārds; krievu valodā “muka” nozīmē "milti", bet “muka” nozīmē "mokas".

Izolējošas un sintētiskas valodas

Valodas var būt klasificējamas arī atkarīgi no tā, kā viņās ir apzīmējamas gramatiskas funkcijas. Izolējošās valodās, piemēram, ķīniešu, vārdi parasti sastāv no vienas morfēmas (lingvistiskas vienības, kurai ir nozīme), bet sintetiskās valodās vārdi var sastāvēt no dažām morfēmām. Angļu valoda ir neizteikti sintētiska (viņā ir fleksijas, piemēram, daudzskaitļa piedēklis vārdā books (grāmatas)), salīdzinot ar citām valodām, piemēram, latīņu, kurā ir daudz locījumu. Dažas valodas, piemēram, inuktitut valoda (kurā runā inuīti) ir dažreiz saucamas par polisintētiskām, jo viņās ir lietojami daudzi formveidošanas afiksi, un viens šādu valodu vārds var atbilst veselam teikumam citās valodās.

Sintētiskās valodas ir iedalāmas uz fleksīvām un aglutinatīvām. Aglutinatīvās valodās katrai morfēmai parasti ir atsevišķa funkcija, un vārdi var sastāvēt no daudzām morfēmām. Turku valoda ir labs aglutinatīvās valodas piemērs. Vārds evlerimde nozīmē "manās mājās" un sastāv no sekojošām morfēmām: ev (māja), -ler (daudzskaitlis), -im (mans) un -de (iekšā). Fleksīvās valodās afiksi var kombinēt funkcijas. Spāņu valodas vārdā habló ("viņš runāja") vienlaicīgi norāda uz pagātnes laiku un uz vienskaitļa trešo personu.

Tomēr stingru robežu starp šīm kategorijām nav, un arī reti kura valoda perfekti ietilpst vienā kategorijā.