Morfoloġija ir lingvistikas nozare, kurā pēta vārdu struktūru un to, kā šī attiecas uz vārdu nozīmi.

Cilvēku lielāka daļa domā par valodu kā par vārdiem, bet vārdi nav morfoloġiskas analīzes pamatobjekti. Lingvisti vairāk interesējas par morfēmu, kura var būt raksturota kā mazākā nozīmes vienība valodas gramatikā vai kā "mazākā funkcionālā vienība vārddarināšanā". Abiem apzīmējumiem ir kopīga ideja par mazāko vienību varddarināšanā vai valodas gramatikā.

Katrs vārds satur vismaz vienu morfēmu, daži no vārdiem sastāv no daudz vairākām morfēmām. Piemēram, esperanto vārds plimalboniĝintus (darbības vārds, kurš nozīmē 'būtu kļuvis sliktāks') ir radīts no sešām morfēmām.

Tas var likties daudz, bet dažās valodās vārdi var sastāvēt no vēl vairākām morfēmām.

Morfēmas var būt arī brīvas, tādā gadījumā viņas var reprezentēt pašas sevi, piemēram, cat angļu valodā vai kot poļu valodā. Citas morfēmas ir saistītās, tas nozīmē, ka vienā vārdā viņām ir jābūt apvienotām ar citu elementu. Angļu un poļu daudzskaitļa galotnes -s un -y ir saistītās morfēmas.

Saistītās un brīvās morfēmas var atšķirties dažādās valodās. Spāņu vārds gato (kaķis) satur divas saistītās morfēmas gat- un -o, kura apzīmē vīriešu dzimtes lietvārdu. Ja viņu aizstāt ar -a, iznāks kaķene:

Esperanto vārds kato, kas nozīmē kaķis, ir darināts no divām morfēmām — saknes kat- un -o, norādošas uz sugas vārdu.

Bieži morfēmām ir dažādas formas. Vienas morfēmas atšķirīgus variantus sauc par alomorfiem. Ungāru vārds, kurš nozīmē kaķi, ir macska. Pēdējais patskanis pirms daudzskaitļa galotnes -k var izmainīties, un tā macska un macská- kļūst par vienas morfēmas macska + k = macskák alomorfiem.

Vārdu tipi

Katrā valodā vārdi var būt sadalīti grupās attiecīgi viņu funkcijām teikumā, šīs grupas sauc par vārdšķirām.

Vienīgi divas vārdšķiras atrodamas ikvienā valodā, tie ir lietvārdi un darbības vārdi. Tās ir lielas vārdu klases ar sīkāku klasifikāciju.

Lietvārdi iekļauj:

• sugas vārdi: priekšmetu klašu apzīmējumi: suns, māja, draudzība
• īpašvārdi: cilvēku, dzīvnieku vai vietu vārdi un nosaukumi: Džons, Spots, Berlīne
• personu vietniekvārdi: norāda uz cilvēkiem -- teikuma sūtītāju (es), uztvērēju (tu) vai tēmu (viņi).
• norādāmie vietniekvārdi: norāda uz priekšmetiem, kas ir tuvu (šis) vai tālāk (tas).

Eksistē arī citi vietniekvārdu tipi, tostarp jautājamie (kas), nolieguma (nekas), attieksmes (kas, kurš) un nenoteiktie vietniekvārdi (kaut kas).

Svarīgāka ir atšķirība starp patstāvīgiem darbības vārdiem, norādošiem uz darbību, piemēram, peld, runā vai domā, un palīgnozīmē lietotiem darbības vārdiem, kuriem piemīt gramatiskās nozīmes un kurus lieto kopā ar patstāvigiem darbības vārdiem parasti noteikta laika vai izteiksmes veidošanai. Piemēram, ir staigājis, bija staigājis.

Īpašības vārdi izsaka priekšmetu pazīmes un var funkcionēt kā atsevišķa vārdšķira (kā lielākājā daļā Eiropas valodu) vai arī var būt noteikta kā lietvārdu vai darbības vārdu apakšgrupa.

Vairākumā Eiropas valodu īpašības vārdi vistuvāk ir saistīti ar lietvārdiem, tāpēc viņiem piemīt tās pašas gramatiskās kategorijas (skaitļa, dzimtes un locījuma). Dažās valodās, piemēram, japāņu, īpašības vārdi ir darbības vārdu apakšklases ar tipiskām darbības vārdu kategorijām, tādām, kā laika kategorija.

Citas svarīgas vārdšķiras ir saikļi, kuri saista vārdus vai teikumus, apstākļa vārdi, kuri pārveido dažādas teikuma daļas, un adpozīcijas, kuras izsaka vietas vai citas attieksmes starp modificējamo lietvārdu un darbības vārdu.

Vārdu izmaiņas veidi

Morfoloġiskie procesi var būt sadalīti divās kategorijās. Formveidošana nemaina vārda pamatnozīmi, bet noteic vārda gramatisko funkciju. Visu vārda gramatisko formu saraksts saucams par paradigmu. Šeit ir paradigma esperanto vārdam nomo, kurš nozīmē vārdu. Viņam ir divi skaitļi (vienskaitlis un daudzskaitlis) un divi locījumi (nominatīvs un akuzatīvs).

Dzimtās valodas lietotāji nedomā paradigmas robežās (bieži par pārsteigumu runājošiem svešvalodā). Tomēr paradigmas ir noderīgi instrumenti valodas apgūšanai un aprakstīšanai. Ērts veids norādīt visas gramatiskās vārda formas ir leksēma. Četri esperanto vārdi dotajā zemāk paradigmā visi veido vienu leksēmu nomo.

Vārdu atvasināšana var būt sadalīta divos tipos. Vienā no tiem var mainīties vārda vārdšķira (piemēram, lietvārds kļūst par darbības vārdu vai īpašības vārdu, īpašības vārds kļūst par lietvārdu vai apstākļa vārdu, vai darbības vārds kļūst par lietvārdu). Poļu valodā lietvārds pytanie (jautājums) ir atvasināts no darbības vārda pytać (jautāt). Galotne -nie ir pievienota saknei pyta-.

Cits atvasināšanas veids nemaina vārda vārdšķiru, bet izmaina viņa nozīmi un tā rodas jauna leksēma. Vācu valodā pievienojot aus- (ārā) pie darbības vārda sprechen (runāt) nozīme izmainās uz izruna.

Daudzumā morfoloģisko izmaiņu lietojami afiksi — saistītās morfēmas, pievienojamas saknei. Visplašāk lietojami afiksi ir priedēkļi, pievienojami pirms saknes, un piedēkļi, pievienojami aiz tās.

Analizēt vārdus ir ērti ar terminiem sakne un celms. Sakne satur leksisku nozīmi un ir obligātā vārda daļa. Celms ir sakne kopā ar jebkuru vārddarināšanas afiksu, pie kura var būt pievienojami formveidošanas afiksi. Piemēram, angļu vārds alphabet (alfabēts) ir vienlaicīgi sakne un celms. Vārds alphabetize (izkārtot pēc alfabēta) satur to pašu sakni, bet vārda celms tagad ir alphabetize ar papildu derivatīvo piedēkli -ize, kurš padara to par darbības vārdu.

Formveidošanas afiksi, tādi kā -d pagātnes vai -ing tagadnes divdabjiem ir pievienojami celmam un tā rodas formas alphabetized (kārtots pēc alfabēta) un alphabetizing (kārtojams pēc alfabēta).

Līdzīgi var būt analizējams poļu vārds przeczytam (izlasīšu), darināts no saknes czyta- (lasa), kurai pievienots formveidošanas priedēklis prze- (caur), veidojošs celmu przeczyta- (izlasa). Beigās ir pievienota formveidošanas galotne -m (vienskaitļa pirmā persona).

Par lineārās morfoloġijas piemēriem var būt priedēkļi un piedēkļi (šīs morfēmas ir pievienojamas viena pēc citas). Ne-lineārā morfoloġijā jauna morfēma sākas pirms iepriekšējās beigām.

Cirkumfikss sastāv no divām daļām, novietotām dažādās vārda vietās. Vācu valodā daudzi pagātnes divdabji ir veidoti ar cirkumfiksu ge- -t, piemēram, gesagt (teicis):

Infikss ir iesprausts citā morfēmā. Tagalogu valodā, Filipīnu lingua franca, vārda sakne sulat nozīmē rakstīt. Infikss -um- padara to par darbības vārda finīto formu, kura koncentrējas uz subjektu. Tā sumulat nozīmē (kaut kas) raksta.

Apofonija ir vārda saknes fonēmu izmaiņa bez jebkuru citu elementu piedalīšanos. Ģermāņu valodās ir daudzi darbības vārdi, kuru pagātnes formās mainās patskaņi. Angļu valodā darbības vārdu pagātne un pagātnes divdabju formas ir bieži veidojamas ar patskaņa izmaiņu saknē, piemēram, vārdā swim (peld), kurš top par swam (peldēja) pagātnes formā.

Viens no sarežġītākajiem morfoloġiskajiem elementiem ir transfikss, kurš ir ievietots visā vārda saknē. Maltiešu valodā dažiem īpašības vārdiem ir pilnīgi atšķirīgas, bet saistītas attiecīgi dzimtei formas. Šo īpašības vārdu vīriešu dzimtes modelis ir vCCvC (v = patskanis, C = līdzskanis), sieviešu dzimtes forma ir CvCCa.

Citi morfoloģisko konstruktu tipi ietver salikteņus, kuri apvieno vairāk, nekā vienu sakni, radīdami jaunu vārda celmu. Vācu vārds, nozīmējošs lingvistiku, ir Sprachwissenschaft -- tas ir saliktenis, radīts no saknes Sprache (valoda) un Wissenschaft (zinātne).

Vienu valodu vārddarināšanā biežāk lietojams morfēmu savienojums, citās valodās ir biežākas tādas metodes, kā lietvārdu modificēšana ar prepozicionāliem savienojumiem. Kafijas dzirnaviņas ir saliktenis vācu Kaffemühle un ungāru kavédaraló valodās, bet franču moulin à café un poļu {mlynek do kawy} valodās tie ir lietvārdi ar prepozicionālo savienojumu.

Reduplikācija ir vārda atkārtojums nosacītu gramatisko funkciju izteikšanai. Indonēziešu valodā lietvārdi ir atkārtojami, veidojot daudzskaitļa formas, piemēram, buku (grāmata) un buku-buku (grāmatas). Var būt atkārtojama vienīgi vārda daļa, kā, piemēram, turku valodā: beyaz (balts) un bembeyaz (ļoti balts).

Supletīvisms ir pilnīga vārda maiņa gramatiskās funkcijas izsacīšanai. Bieži to ir nolēmuši vēsturiski iemesli. Spāņu valodā darbības vārda iet nenoteiksme un nākotne ir cēlušas no latīņu darbības vārda ire, bet tagadnes forma ir cēlusies no cita latīņu valodas darbības vārda vadere (virzīt).

Morfoloģisko struktūru tipoloģija

Dažādās valodās afiksi var būt pievienojami dažādi. Dažreiz valodas raksturo pēc morfoloģijas tipa, kuru viņas visbiežāk izmanto. Aglutinatīvās valodās atšķirīgas gramatiskās funkcijas, tādas, kā persona, skaitlis un locījums, ir izteiktas ar atsevišķiem afiksiem, pievienotiem pie celma. Turku vārda evlerimin (manu māju) saknē ir iesprausti trīs sekojoši viens pēc cita piedēkļi.

Fleksīvās valodās afiksi apvieno dažādas funkcijas, tā čehu valodā galotne -ů norāda vielaikus uz daudzskaitli un ģenitīva locījumu. Turklāt, ja to pieliek pie lietvārda dům (māja), saknes patskanis izmainās un veidojas vārds domů.

Izolējošās valodās ir daudz mazāk afiksu, nekā aglutinatīvās vai fleksīvās valodas. Lai izteiktu gramatiskās attieksmes viņās ir lietojamas vārdu kārtības kombinācijas un piešķiramas atsevišķiem vārdiem tādas funkcijas, kuras bieži ir izteicamas vairāk morfoloģiski orientētās valodās ar afiksiem. Piemēram, vjetnamiešu valodā laika kategorija ir izteicama ar partikulu, novietotu pirms darbības vārda ar leksisko nozīmi.

Līdzekļu skaits, ar kuriem dažādas valodas modificē vārdus, lai izmainītu viņu funkcijas, ir daudz plašāks, nekā var būt aprakstīts šeit. Bez tam, morfoloģiskie procesi, kā arī citi valodas aspekti, nekad nav pilnīgi statiski, valodas lietotāji nepārtraukti pamazam izmana tos, tāpēc pēc kāda laika valoda var ļoti atšķirties no tagadnējas.