Ievads

Romu valoda (Romani čhib, Romane/s/, Romano/s/) ir vienīga valoda Eiropā, reprezentējoša indoeiropiešu valodu saimes indoāriešu atzaru. Tā ir runājama plašā teritorijā no Siņdzjanas Ķīnā un Irānas līdz gandrīz visas Eiropas valstīm un daudzām aizjūras teritorijām.

Lai gan neliels skaits Eiropas romu līdz šim dzīvo klejotāju dzīvi, daudzums romu un sinti šodien palikuši par nometniekiem. Ap 10. gadsimtu romi sāka pārvietoties no ziemeļrietumu Indijas un Pakistānas (romu valodā ir atrodamas daudzas pēdas, liecinošas par kontaktiem ar šo teritoriju valodām) uz rietumiem. Ceļojuma uz Eiropu laikā romi aizguva dažādus persiešu, dažus armēņu un daudzus grieķu vārdus, varbūt, apmešanas Bizantijas austrumu robežās laikā. Vēlāk viņi ceļoja tālāk uz rietumiem, iespējami, turku uzbrukumu dēļ. 14. gadsimtā, kad bija apliecināta romu atrašanās Serbijā un Horvātijā, ne tikai viņu valodas vārdu krājums, bet arī gramatika jau bija stipri ietekmēta grieķu valodas. Vēlāk tā piedzīvoja stipru slāvu valodu, rumāņu, ungāru, vācu valodu, bet dienvidaustrumos arī turku valodas, ietekmi.

Visi romi ir bilingvāli vai multilingvāli, tāpēc romu valoda ātri izzūd. Tomēr viņa joprojām ir ļoti dzīva, it īpaši austrumu, dienvidaustrumu un centrālajā Eiropā. Runājošu tajā cilvēku skaitu ir grūti noteikt, uzskatāms, ka tajā runā aptuveni no 3 līdz 4 miljoniem cilvēku, dzīvojošu gandrīz visās Eiropas valstīs, šādi padarot to par visizplatītāko valodu Eiropā. Romiem ir arī raksta valoda ar diezgan bagātu moderno literatūru, taču bez kopēji pieņemtas pareizrakstības vai unificētas gramatikas un vārdu krājuma. Ir bijuši dažādi mēģinājumi radīt literārās valodas formu, taču var teikt, ka viņi neizveicās. Slovākijā, Maķedonijā, Bulgārijā un Rumānijā (mazākā mērā arī citur) romu valodas reģionālās normas ir attīstamas, bet galvenais šķērslis viņu tālākai izplatībai un pieņemšanai ir zems lasītprasmes līmenis starp romiem. Diemžēl viņiem ir citas, daudz svarīgākas problēmas, nekā pūles par savas skaistas un senas valodas, vistuvākās sanskrita radinieces, aizsargāšanu. Romu valodas lietošana internetā rāda unifikācijas trendu, varbūt viņam būs izšķiroša loma literārās valodas attīstībā nākotnē. Romu ir atzīta par minoritātes valodu Kosovā, Maķedonijā, Rumānijā, Horvātijā, Slovākijā, Slovēnijā, Vācijā, Somijā, Ungārijā, Norvēģijā, Zviedrijā un Austrijā.

Dialekti

Vislielāka romu koncentrācija šobrīd ir Austrumu Eiropā — Slovākijā, Ungārijā, Rumānijā, Bulgārijā, Maķedonijā un Serbijā, taču romi dzīvo visā Eiropā un runā vairākos dialektos, kuri var būt iedalīti uz divām lielām grupām: dialekti, kuri ir stipri ietekmēti rumāņu valodas (vlahu: lovaru, kelderāru, gurbet), un citi, kuru starpā ieiet sinti, Karpatu un divas atšķirīgas Balkānu dialektu grupas.

Sinti dialektos runā romi Ziemeļu un Rietumu Eiropā, Karpatu dialektos — Čehijas Republikā un Slovākijā. Arli / erli dialektos runā Maķedonijā, Bulgārijā un dienvidu Serbijā, Kosovā, Albānijā. Ievērojami atšķiras no erli / arli dialektiem Balkānu dialektu grupa (ursaru, drindaru, bugurdzu u. c.), kuri ir ievērojami ietekmēti nesenu kontaktu ar grieķu fonētiku un vārdu krājumu. Ir arī daudz izolētu un arhaisku romu valodas variantu, piemēram, romano Austrijas Burgenlandē vai Doleņskas romani dialekts Slovēnijā, kurš, iespējams, ir radniecīgs hravatu (istrianu) romu valodai Brešas apkaimē Itālijā.