Filozofijā ir pētami jautājumi par pasaules un cilvēka dabu, valodas filozofijas pētījumu pamatā ir valodas daba un tās attiecības ar pasauli un cilvēcisku prātu, kurš uztver un apraksta realitāti caur valodu. Citiem vārdiem sakot, valodas filozofija pēta attiecības starp valodu, domāšanu un realitāti.

Jau senajos laikos cilvēki ir prātojuši par to, kādā mērā attiecība starp vārda formu (piemēram, suns) un lietu, kura ir apzīmējama ar šo vārdu (objekts: suns), ir konvencionāla, t.i., patvaļīgi cilvēku izveidota, un kādā mērā tā ir dabiska, t.i., būtiska un neatdalāma. Pasaules valodas atšķiras ar to, kā viņas apzīmē realitātes elementus (angļu: dog, franču: chien, vācu: Hund, poļu: pies utt.), un tas ir arguments valodas konvencionalitātes labā (sk. Semantika).

Vārds suns ir sugasvārds, atšķirīgi no vārda Antarktika (īpašvārda). Vienīgā objekta (konkrēta kontinenta) apzīmēšanas vietā, tas nozīmē (vai apzīmē) visu objektu grupu, sugu vai kategoriju, t. i. visus suņus, kuri bija, ir, būs vai var būt.

Filozofi vienmēr interesējās ar to, vai kategorija (suga, grupa) kā visuma daļa ir kaut kas, kas reāli eksistē, neatkarīgi no cilvēciskās uztveres, vai reāli ir tikai individuāli objekti un kategorijas, grupas (jeb universālijas) ir cilvēciskā prāta radījumi, vai nu šīs ir atrodamas tikai valodā.

Neatkarīgi no tā, kurš nozīmes koncepts ir pieņemts un kāds reāluma tips ir attiecināts uz kategorijām, vajag atzīt, ka daudziem vārdiem nav precīzu nozīmju, t. i., kategorijām, uz kurām viņi norāda, nav noteiktu robežu. Protams, tādiem vārdiem, kā liels ir relatīvas nozīmes, atkarīgas no objekta, uz kuru viņi norāda, pazīmēm (liels suns vs. liela skudra). Bet pat tad, kad ir norādāms atsevišķs objekts, nozīme nav precīza. Nav skaidrs, kādam suņa minimālam augstumam ir jābūt, lai varētu teikt, ka tas ir liels. Tāda pati problēma rodas ar daudziem lietvārdiem, piemēram, nav skaidrs, cik daudz (vai cik gariem) salmiem ir jābūt siena kaudzē, lai varētu nosaukt to par kaudzi. Tas ir svarīgs jautājums, tāpēc ka tas attiecas uz valodas relatīvumu un uz iespējamību ar valodu veidot patiesus izteikumus par pasauli. Citiem vārdiem sakot, vai sekojoši izteikumi ir patiesi?

Šis suns (65 centimetrus augsts) ir liels.

Šis objekts (1 kubikmetrs, saturošs tikai sienu) ir siena kaudze.

Pasaules valodas atšķiras ne tikai ar skanējumu un rakstību (piemēram, angļu dog, poļu pies, franču chien utt.), bet arī ar dažādu realitātes elementu nosaukšanas precizitāti. Tam par piemēru var būt vārdu, apzīmējošu krāsas, atšķirīgs skaits dažādās valodās (sk. Semantika), piemēram, dzīvojošas Jaungvinejā dani cilts valodā ir tikai divi vārdi krāsām apzīmēt: mili (visas tumšas un aukstas krāsas, tādas kā melnā, zaļā vai zilā) un mola (gaišas un siltas krāsas, tādas kā baltā, sarkanā vai dzeltenā). No citas puses, ungāru valodā ir divi vārdi sarkanai, bet poļu valodā zilai krāsai apzīmēt.

Ģimenes locekļu nosaukumi arī ir dažādi. Bieži vien tie ir atkarīgi no referenta dzimuma, kā vārdu brālis un māsa gadījumā, taču citās kultūrās ir svarīga vecuma starpība. Indonēziešu valodā vārds kakak apzīmē vecāku brāli vai māsu, bet adik — jaunāku brāli vai māsu. Indonēzijā, kā jau daudzās Āzijas valstīs, starppersonu attiecībās ir svarīgs relatīvs vecums. No citas puses, ungāru valodā ir norādāms gan vecums, gan dzimums — vārdi báty un öcs apzīmē attiecīgi vecāku un jaunāku brāli, bet vārdi nővér un húg — vecāku un jaunāku māsu.

Atšķirības ir ne tikai leksiskas, bet var būt atrodamas arī gramatiskās kategorijās, tādās, kā darbības vārdu laiki un lietvārdu dzimtes. Lietvārdi var būt grupējami pēc vīriešu, sieviešu un nekātro dzimtēm, taču pastāv sistēmas, kurās kategoriju ir vairāk vai mazāk, bet dažās valodās vispār nav dzimšu sadales. Dzimšu sadalījuma konvencionalitāte ir acīmredzama tad, kad vienam konceptam ir dažādas dzimtes. Poļu saule ir nekatrā dzimtē (słońce), vācu valodā tai ir sieviešu dzimte (die Sonne), bet franču valodā — vīriešu dzimte (le soleil). Sekojošā kartē var redzēt valstu nosaukumu dzimtes poļu valodā:

Ir jautājums, vai šīs atšķirības ietekmē to, kā cilvēki saprot pasauli un domā par to. Hipotēze, ka noteiktas valodas struktūra ietekmē lietotāju pasaules uztveri, ir pazīstama kā lingvistiskais determinisms (piemēram, Humbolts, Sepīrs un Vorfs). Pētījumi, mēģinot pierādīt vai atspēkot lingvistiskā determinisma aspektus nav devuši neapšaubāmu rezultātu. Determinisma kritiķi jautā, vai nespēja iztulkot noteiktu teikumu no valodas X uz valodu Y "vārds vārdā" nozīmē, ka nav iespējams izteikt to pašu domu.

Šis jautājums attiecas arī uz konkrētām komunikācijas situācijām. Piemēram, angļu valodā ir nepieciešams runātājs, lai izteiktu kāda objekta noteiktību / nenoteiktību (a dog versus the dog), bet poļu valodā tas nav nepieciešams. Ir iespējams pateikt jakiś pies (kāds suns) vai ten pies (šis suns), bet vienmēr ir iespējams vienkārši pateikt pies (suns), šādas iespējas nav angļu valodā runājošiem. Tad jautājums ir, vai angļu valodā runājošai personai ir jādomā par objektu kā par noteiktu vai nenoteiktu?

Sepīra-Vorfa hipotēzes maigāka versija — pazīstama kā lingvistiskā relativitāte — ​​apgalvo, ka dažādas valodas disponē ar atšķirīgām gramatiskām un semantiskām kategorijām, un šādi viņas ietekmē domāšanu. Kopumā pastāv savstarpēja ietekme: valodas atspoguļo kopienas kultūru, fizisko un sociālo vidi, savu pieredzi un vērtību sistēmu. Dažādas valodas ir dažādi skati uz pasauli, ietverti valodu gramatiskās struktūrās, vārdu krājumā (tādas reālijas, kā augu un dzīvnieku nosaukumi konkrētā reģionā) un frazeoloģijā (piemēram, sakāmvārdos). Kad bērni mācās savu pirmo valodu, viņi uztver pasauli caur šīm kategorijām.