Ievads

Termins rumāņu valoda var būt lietojams arī plašākā nozīmē, iekļaujot četras valodas vai dialektus: Dākijas rumāņu, arumāņu, Meglena rumāņu un Istrijas rumāņu. Četras valodas, kuras ir grūti savstarpēji saprotamas, ir romāņu valodu variantu atvases, kuras bija runājamas teritorijā uz dienvidiem un ziemeļiem no Donavas pirms slāvu cilšu apmešanas upes dienvidos. Šīs četras valodas ir zināmas arī kā austrumromāņu valodas. Ja termins rumāņu ir lietojams plašākā nozīmē, termins Dākijas rumāņu apzīmē tieši rumāņu valodu.

Vēsture

Rumāņu valoda ir cēlusies no vulgārās latīņu valodas, pieņemtas Dākijā mūsu ēras pirmajos gadsimtos. Austrumu romāņu valodu vēsture sākot ar 3. gadsimtu līdz protorumāņu valodas attīstības 10. gadsimtā, kad šī teritorija nokļuva zem Bizantijas impērijas ietekmes, nav zināma.

Rumāņu valoda nebija rakstiski apliecināta visu viduslaiku garumā, pirmie ieraksti ir atrodami tikai sākot no 16. gadsimta.

Senākais saglabājies dokuments, uzrakstīts rumāņu valodā, ir Ņakšu vēstule (1521 g.), uzrakstīta ar kirilicas burtiem. Kirilicas lietojums turpinājās (līdzās latīņu rakstam) līdz 1860. gadam, kad bija oficiāli ieviesta rumāņu latīņu ortogrāfija.

Attiecība ar moldāvu valodu

Priekšstats, ka moldāvu valoda atšķiras no rumāņu, bija stipri veicināts Moldāvijas Autonomā Padomju Sociālistiskajā Republikā (dibināta 1924. gadā). Tas ietvera kirilicas lietošanu valodas pierakstīšanai. 1932. gadā rakstība oficiāli bija izmainīta uz latīņu un pareizrakstība padarīta identiska literārai rumāņu valodai. Šī tendence bija mainījusies 1938. gadā, kad kirilicas raksts atkal bija pasludināts par oficiālo. Moldāvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (kura ietvera Besarābiju, anektētu no Rumānijas) tas turpinājās arī pēc 1940. gada līdz pat 1989. gadam, kad par oficiālo tika pasludināts latīņu raksts (atkal identisks rumāņu). 1991. gadā valsts nosaukums bija izmainījies no Republica Sovietică Socialistă Moldovenească (Moldāvijas Padomju Sociālistiskā Republika) uz Republica Moldova (Moldovas Republika), kas daudzās valodās kļuva par iemeslu divējādam valodas nosaukumam — moldāvu / moldovu.

Nošķēlies Piedņestras reģions joprojām lieto kirilicas alfabētu un sauc savu valodu par moldāvu.

Gramatika

Rumāņu ir ir vienīgā romāņu saimes valoda, kurā noteiktie artikuli ir enklītiski: t.i., pievienoti lietvārda beigās (kā skandināvu valodās, bulgāru un maķedoniešu valodā), nevis esoši vārda sākumā (proklitiskie artikuli). Kā citās romāņu valodās, viņi bija izveidojušies no latīņu norādāmiem vietniekvārdiem.

Rumāņu valodas lietvārdi ir iedalīti trijos dzimumos, vīriešu, sieviešu un nekatro. Nekatrās dzimtes lietvārdi uzvedas kā vīriešu dzimtes lietvārdi vienskaitlī un sieviešu dzimtes lietvārdi daudzskaitlī. Tas atšķir rumāņu no latīņu valodas, kurā nekatrās dzimtes lietvārdi atšķirās no citiem.

Lietvārdiem, kuru pamatforma (vienskaitļa nominatīvs bez artikula) beidzas ar līdzskani vai patskani / puspatskani -u, parasti ir vīriešu vai nekatrā dzimte; ja lietvārdi beidzas ar -ă vai -a viņiem parasti ir sieviešu dzimte.

Rumāņu ir mantojusi no latīņu valodas piecus locījumus: nominatīvu, ģenitīvu, datīvu, akuzatīvu un vokatīvu. Morfoloģiski lietvārdu nominatīvs un akuzatīvs ir identiski; arī datīvam un ģenitīvam ir viena forma (tomēr šādi personas vietniekvārdu pāri atšķiras). Vokatīva locījums parasti ir izmantojams vienīgi ar lietvārdiem, apzīmējošiem cilvēkus vai priekšmetus, šos uzrunājot, mūsdienās pastāv tendence izmantot viņa vietā nominatīvu.

Mēles mežģi

• Pipotele priponite în panoplia paralelipipedelor pompau pipăind pampoanele laptopurilor.
• Mormolocii momiți mimetic comemoraseră ramificațiile milimetrice în magazin în dendometacinul lucidității memorialisticii înmărmurite numismatic.
• Am o vâjâitoare care vâjâie ca un avion vâjâitor. Vâjâie tare vâjâitoarea, dar mai tare vâjâie avionul vâjâietor.
• Când am zis c-am zis c-om zice, că tu zici c-am zis c-om zice, nici n-am zis c-am zis c-om zice, da tu zici c-am zis c-om zice.
• Știu că știu că știu că-i știucă şi mai știu că știu că muşcă.