Fonētika, skaņu inventārs
"Mūsu runas skaņas"
Fonētika un fonoloġija
Fonētika ir valodniecības nozare, kurā pēta cilvēciskās runas skaņas. Šis termins lietojams, aprakstot arī žestu valodas, kur fonētika pēta žestu un vizuālo zīmju elementus.
Fonētika pievērš uzmanību skaņu fiziskai veidošanai, izrunai un uztverei. No savas puses fonoloġija nodarbojas ar skaņu modeļu radīšanu valodā. Šeit fonēma ir kritiski svarīga. Fonēmas ir uztveramas vienības, no kurām ir būvējami valodas vārdi (izrunāti vai uzrakstīti).
Transkripcija
Fonētiskā trankripcija ir skaņu atspoguļošanas veids, sastopams cilvēciskās valodās neatkarīgi no viņu rakstības. Visplašāk zināma sistēma ir starptautiskais fonētiskais alfabēts (International Phonetic Alphabet (IPA), kura pamatā ir latīņu alfabēts, spējīgs transkribēt izrunas īpašības, tādas kā līdzskaņi, patskaņi un suprasegmentālās īpašības. IPA ir izstrādājusi Starptautiskā Fonētikas asociācija cilvēciskās runas skaņu atspoguļošanas standartizācijai. Šo alfabētu lieto leksikogrāfi, svešvalodu apguvēji un pasniedzēji, lingvisti, runas patologi, dziedātāji, aktieri, mākslīgo valodu radītāji, tulkotāji.
2005 gada oficiālā IPA diagramma (CC-BY-SA licence)
Attiecība starp skaņām un fonēmām.
Fons ir cilvēciskās runas skanējuma pamatvienība; fonēma ir noteiktas valodas skanējuma pamatvienība. Fonēma ir noteiktas valodas abstraktā vienība, kurā ietilpst vairāki atšķirīgi foni. To atspoguļo dažādi transkripcijas līmeņi. Fonētiskas transkripcijas (parasti kvadrātiekavās) mērķis ir transkribēt skaņas (fonus), lai uzrakstītu precīzu artikulāciju, turpretī fonēmu transkripcija (parasti slīpājās iekavās) transkribē vārdus tā, kā ir apzīmētas skaņas dotajā valodā. Robeža starp fonētisko un fonēmu transkripciju bieži nav skaidra — šaura fonētiskā transkripcija iekļauj vairāk skaņu variantu, bet plaša fonētiskā transkripcija iekļauj tikai ievērīgākas skaņu pazīmes un saplūst ar fonēmu transkripciju.
Piemēram, vispārīga angļu valodas vārda