Ir daudz dažādu komunikācijas veidu, kuros žestus lieto vairāk nekā mutvārdus. Tomēr šeit uzmanība ir vērsta dabīgām nedzirdīgo žestu, jeb zīmju valodām. Šīs ir dabīgi attīstošas pilnvertīgas valodas, kuras atšķiras kā no runājamām valodām, tā arī savā starpā.

Zīmju valodas ir jāšķir no mākslīgām zīmju sistēmām, kuras ir dzirdošu cilvēku radītas. Šādas sistēmas aizņem nelielu vārdu krājumu no dabīgām zīmju valodām un modificē to imitējot runājamās valodas struktūru. Kaut arī šīs sistēmas ir pielietojamas dažos ierobežotos kontekstos, viņas nav piemērotas plašākam lietojumam un nedzirdīgie cilvēki tās savā starpā neizmanto. Zīmju valodas reti pārsniedz nacionālās mutvārdu valodas robežas, tā, piemēram, britu zīmju valoda un amerikāņu zīmju valoda nav savstarpēji saprotamas. Tomēr dabīgo žestu valodu gramatikas ir ļoti līdzīgas viena citai, vislielākas atšķirības tajās ir leksikas līmenī. Tas nozīmē, ka ja ir nepieciešams, žestu valodu lietotāji ļoti ātri var iemācīties viens otra valodu.

Vārdu ekvivalenti zīmju valodās ir žesti, veidojami no trim galvenām sastāvdaļām.

• Rokas žests: Dažādas izplestu vai saliektu pirkstu konfigurācijas. Vairākums zīmju valodu ietver apmēram 30 atšķirīgu roku žestu.
• Novietojums: Tas attiecas uz runātāja ķermeņa novietojuma, uz vietām tam blakus (apmēram 10 novietojumi) vai uz telpu ap viņu (balstoties uz pretstata starp kreiso un labo, augšu un leju un priekšu un aizmuguri).
• Roku kustība: Tā apraksta virzienu, kurā rokas kustās. Ir seši pamatvirzieni, kuri modificējami vairākos veidos.

Kā vārdi runājamās valodās var būt aprakstīti kā ierobežota skaita līdzskaņu un patskaņu kombinācijas, tā zīmes zīmju valodās ir ierobežota skaita roku žestu, novietojumu un kustību kombinācijas. Pēc tipoloģiskās klasifikācijas zīmju valodu gramatikas kombinē divas pazīmes, kuras ir abas izplatītas runājamās valodās, bet reti gādās kopā. No vienas puses zīmju valodas ir lielā mērā analītiskas un ir atkarīgas no zīmju secības. Zīmju valodas būtībā ir SVO, bet ar nelielu lokanību. No citas puses viņām ir ļoti bagāta morfoloģija, kuru izmanto tikai retos gadījumos.

Zīmju valodu morfoloģija visbiežāk balstās uz diviem procesiem.

Viens no tiem ir reduplikācija (visas zīmes vai tās daļas atkārtošana). Daudzās zīmju valodās lietvārdi var būt veidojami no darbības vārdiem ar reducēšanu un kustības atkārtošanu, tā SĒDĒT nozīmē 'sēdēt' un SĒDĒT-SĒDĒT nozīmē krēslu.

Cits process ir iekšējā modifikācija. Tas nozīmē, ka viena zīmes sastāvdaļa var izmainīties, kamēr citas tās pašas zīmes sastāvdaļas liek nemainīgas. Piemēram, daži darbības vārdi var norādīt uz subjektu vai objektu ar kustības virzienu. Citos gadījumos izmainot rokas žestu darbības vārdi var norādīt uz skaitli.

Šie divi procesi var būt kombinējami. Piemēram, īpašības vārdiem amerikāņu zīmju valodā (AZV) ir vairāk nekā 12 dažādu aspekta formu, veidojamu ar kustības ātruma un paņēmiena modificēšanu kopā ar vairākiem atkārtojumu veidiem.

Bet zīmju valodas ir vairāk nekā tikai rokas. Nemanuālie elementi, tādi, kā mīmika, galvas un plecu kustības ir zīmju valodas gramatikas neatņemama sastāvdaļa, apzīmējoša teikumu tipus un atšķirīgas teikumu daļas kā palīgteikumus. Zīmju valodu apgūšana nav vieglāka par mutvārdu valodām, bet šīs bagātas un izteiksmīgas valodas ir vērtas laika un pūļu. Bez tam viņas ir ļoti jautras.