Ievads

Valodu izveidoja Ludvigs Lāzars Zāmenhofs, kurš bija radījis gramatiku uz Eiropas valodu pamata ar minimālu izņemumu skaitu. Vārdu krājums pamatā ir balstīts uz romāņu valodām, kaut gan tajā ir vārdi arī no ģermāņu un citām valodām. Jauna valoda, kuras pirmā mācību grāmata parādījās 1887. gadā, piesaistīja lietotājus un sāka normālu valodas evolūcijas procesu kopienā, kura lietoja to daudzās jomās un radīja kultūru, kura asociējas ar esperanto. Divdesmit gadus vēlāk piedzima pirmais bērns, runājošs esperanto valodā ar saviem vecākiem, pirmais cilvēks ar dzimto esperanto valodu. Var teikt, ka tā ir valoda, radīta starptautiskai komunikācijai un vēlāk kļuvusi kreolizēta, mūsdienās tā ir esperanto lietotāju diasporas valoda.

Viņa bija radīta, pamatojoties uz indoeiropiešu valodu vārdu krājuma, taču bija paredzēts, ka to būs viegli mācīties. Tāpēc esperanto gramatika ir aglutinatīva, raksturīga tjurku un somugru valodām, bet dziļākā līmenī tā ir izolējoša, kā ķīniešu mandarīnu vai vjetnamiešu valoda. Tas nozīmē, ka morfēmas var būt lietojamas kā patstāvīgi vārdi. Esperanto ir absolūti kārtna gramatika, valodā ir atļauta liela skaita vārdu radīšana ar leksisko sakņu un apmēram četrdesmit afiksu savienošanu (piemēram, no pamata san- (veselīgs) ir iespējams radīt tādus vārdus, kā: malsana ("slims"), malsanulo ("slims cilvēks"), gemalsanuloj ("slimnieki un slimnieces"), malsanulejo (slimnīca), sanigilo ("medicīna"), saniĝinto ("atveseļojies cilvēks"), sanigejo ("ārstēšanas vieta"), malsaneto ("viegla saslimšana"), malsanego {"smaga saslimšana"}, malsanegulo ("ļoti slims cilvēks"), sanstato ("veselības stāvoklis"), sansento ("veselības sajūta"), sanlimo ("veselības robeža"), malsankaŭzanto ("patogēns"), kontraŭmalsanterapio ("ārstēšana")…). Pamatvārdšķirām (lietvārdiem, darbības vārdemi, īpašības vārdiem un apstākļa vārdiem) ir pastāvīgas galotnes, kuras vienmēr norāda uz vārdšķiru. Pateicoties valodas kārtnumam, to ir sevišķi viegli apgūt, bet valodas spējīgums radīt jaunus vārdus padara to par vienu no visproduktīvākām valodām ar potenciāli neierobežotu vārdu skaitu. Tajā ir iespējams nosaukt visas jaunas idejas vai priekšmetus. Piemēram, var uzrakstīt romānu par izdomātiem galda formas marsiāņiem un nosaukt tos tablo ("galds"), tablino ("sieviešu dzimtes galds"), tablido ("galda pēctecis")… Mēs varam iedomāties ierīci, kura vienkāršo seksuālo dzīvi, un nosaukt to sekssimpligilo ("seksa vienkāršotājs"), cilvēku, kurš staigā atmuguriski (inversmarŝanto, "atpakaļstaigātajs"), zāles pret dogmatismu (maldogmigilo, "pretdogmatizīns"), utt.

Vēsture

Gramatika

Visi lietvārdi beidzas ar -o: tabl-o (galds), lamp-o (lampa), hom-o (vīrietis, cilvēks).

Visi īpašības vārdi beidzas ar -a: bela (skaists), granda (liels), malgranda (mazs).

Visu darbības vārdu nenoteiksme beidzas ar -i, havi (būt (piederības nozīmē)), iri (iet).

Tagadnē galotne ir -as: mi manĝas (es ēdu), li manĝas (viņš ēd), ili estas (viņi ir), mi estas (es esmu), ŝi estas (viņa ir).

Pagātnes formu galotne ir -is. Daži piemēri: li lernis (viņš mācījās), ili estis (viņi bija), homo estis (cilvēks bija), li manĝis (viņš ēda).

Nākotnes laika formu galotne ir -os, piemēram, mi lernos (es mācīšos), Marko sidos (Marko sēdēs).

Bez nominatīva, vēl ir papildu akuzatīva galotne, kura ir lietojama lietvārdos, īpašības vārdos un vietniekvārdos kā vienskaitlī, tā daudzskaitlī: -n, piem., Mi vidas aŭton. Aŭton mi vidas. (Es redzu auto.)

Pateicoties akuzatīvam vārdu secība ir brīva.

Lietvārdu un īpašības vārdu daudzskaitlļa formas ir veidojamas ar galotni -j, pievienojamu pēc galotnes -o vai -a: libro (grāmata), libroj (grāmatas).

Pastāv aptuveni četrdesmit priedēkļi un piedēkļi, kuri palīdz radīt jaunus vārdus. Viens no visbiežāk pielietojamiem ir priedēklis mal-, kurš rada pretēju vārda nozīmi. Tā bona (labs) pārvēršas par malbona (slikts) un bela (skaists) top par malbela (neglīts).

Piedēklis -ul nozīmē 'persona', šādi grandnazulo = persona ar lielu degunu. Piedēklis -in veido sieviešu dzimtes formas, piemēram, grandnazulinoj (sievietes ar lieliem deguniem).