Valodas politika

Daudzās sabiedrībās pastāv lingvistiskā varietāte, t.i., runājamas vairāk, nekā vienā valodā. Šādām vairākvalodu sabiedrībām ir jāizvēlas attiecīga valodas politika, kura nozīmē pasākumu komplektu, atbalstošu vai ierobežojošu noteiktās valodas lietošanu. Daudzas tautas lieto valodas politiku nacionālās valodas, kā vienas oficiālās valodas, veicināšanai, neņēmot vērā citas valodas. Citas valstis cenšas aizsargāt un veicināt reģionālās un etniskās valodas. Dažas valstis izvēlas daudzvalodu modeli, kā, piemēram, Šveice ar viņas četrām oficiālām valodām vai Kanāda ar franču un angļu oficiālām valodām. Šāda valodas politika mudina divvalodību institucionālā un individuālā līmeņos.

Nacionālās valodas un minoritāšu valodas

Ja viena valoda kļūst par nacionālo valodu, citas ir uzskatamas par minoritāšu valodām. Vienas valodas politikas atbalsta un aizsargā minoritāšu valodas ar nacionāliem vai starptautiskiem likumiem. Citas dod priekšroku lingvistiskai diskriminācijai un valodu tiesību nomākšanai vai pat minoritāšu valodu lietošanas aizliegšanai. Dažas minoritātes ir kaimiņvastu lingvistisko teritoriju turpinājums (kā slovēņi vai vācieši ziemeļu Itālijā), ka arī emigrācijas (albāņi un horvāti dienvidu Itālijā, čigāni visur) vai vēsturisko notikumu rezultāts (ebreju izdzīšana vai romiešu kolonizācija Balkānos: vlahi, arumāņi) .

Minoritātes savu pašu valstīs

Par citu pamatiedzīvotāju lingvistiskās minoritātes piemēru var būt friuli un ladīni Itālijā, kuri runā atšķirīgās no itāļu valodās, kuras tomēr pieder tai pašai romāņu valodu grupai. Faktiski Itālija ir daudzu romāņu valodu mājas un, iespējams, bisbagātāka ar valodām valsts Eiropā. Vernikulāri starp citām iekļauj sardu, pjemontiešu un neapoliešu valodas. Šīs attīstījās neatkarīgi no latīņu valodas, tāpat kā toskāniešu valoda. Faktiski viņas nav itāļu valodas dialekti, bet gan reģionālās valodas. Viņām ir skaidra tipoloģiska un vēsturiska identitāte, tomēr viņas nav atzītas par minoritāšu valodām dažādu iemeslu dēļ, viena no tām ir šādas atzīšanas vēlmes trūkums no to lietotāju puses. Tas daļēji ir vienvalodības politikas, noteicošas itāļu par vienīgo valsts valodu, sekas.

Dialekti

Valodas lietotāji ne vienmēr runā literāro valodu, bet tās vietā lieto dialektu — reģiona vai sociālās klases valodas paveidu ar nedaudz atšķirīgo vārdu krājumu, izrunu vai gramatiku. Vēl viņiem var būt akcents, kurš ir tās pašas valodas paveids, atšķirīgs galvenokārt ar izrunu. Akcents, kā valodas varietātes termins, norāda uz dialekta akcentu (jo tiem ir atšķirīgas lokālas realizācijas); par literārās valodas akcentu sauc dialektu, kam ir visaugstākais sociālais prestižs un kurš ir rūpīgi izstrādāts, lai veiktu dažādas augstākās sociālās komunikācijas funkcijas: formālās un neformālās; raksta un runas. Literārās valodas izruna, vārdu krājums, gramatika un pareizrakstības noteikumi ir noteikti kā vairāk vai mazāk obligāta norma visiem valodas lietotājiem, vismaz formālajā komunikācijā. Bez tam valodā var atrast daudzas varietātes, atbilstošas runātāju sociālai pozīcijai. Darba klases pārstāvji runā savādāk, nekā cilvēki, piederoši pie augstākām klasēm (abas grupas runā dialektu un literāro valodu). Valodas atšķirības var atrast arī starp jaunākiem un vecākiem valodas lietotājiem, vīriešiem un sievietēm vai citām sociālām grupām. Jaunāki cilvēki un profesionāļu kopienes lieto specializētas valodas šķirnes, tādas kā juristu, ārstu vai zagļu žargons, ielas valoda vai jauniešu slengs. Tāda veida valodu apzīmēšanai lietojams termins sociolekts, kurš nozīmē sociālo valodas paveidu.

Labam mājas darbam var izlasīt Bernarda Šova lugu Pigmalions vai noskatīties to uzvedumu.