Interlingvistikā pēta formas, problēmas un to risinājumus, saistītus ar starptautiskās komunikācijas lingvistisko aspektu. Starptautiskā komunikācija notiek starp cilvēkiem vai grupām ar atšķirīgām valodām un kultūras pieredzēm. Interlingvistikas sfēra plašā nozīmē ietver:

  • pasaules valodas, esošas etniskas, bet funkcionējošas kā lingua franca
  • valodas, spontāni dzimušas lokālā līmenī starptautiskās komunikācijas gaitā: pidžini un kreoliskās valodas, kā arī
  • valodas, speciāli radītas šim mērķim: starptautiskās palīgvalodas, kuras vēl ir saucamas par plānotām valodām

Šaurā nozīmē interlingvistika pēta mākslīgo valodu vēsturi, struktūru, veidošanu un lietojumu. Viņa ir cieši saistīta ar tādām nozarēm kā valodas filozofija un valodas plānošana un modelēšana.

Apzinātas iejaukšanās etniskajās valodās notiek atšķirīgos līmeņos (no ortogrāfijas un gramatikas reformas, vārdu krājuma modernizācijas līdz valodas standartizācijai). Valodas plānošanā ieiet valodu atdzīvināšana (piemēram, mūsdienu ivrits) un jaunu valodu plānošana. Tāpēc visas naturālas un mākslīgas valodas var novietot uz skalas starp divām galējībām — ideālo neskarto dabīgo valodu un pilnīgi mākslīgo valodu.

Dabīguma — mākslīguma kontinuuma attēls

  • Ideāla dabīgā valoda

  • Korejiešu, japāņu

  • Ungāru

  • Norvēģu

  • Mūsdienu ivrits, indonēziešu

  • Esperanto, novial, ido

  • Volapiks

  • Solresol

  • Leibnica valoda

  • Mākslīgā valoda, loģikas valoda, programmēšanas valoda

Mākslīgas valodas var būt arī aprioras vai aposterioras.

Visizplatītāka pasaulē mākslīga valoda ir esperanto — alternatīvs instruments visas pasaules runātāju kopienes starptautiskai komunikācijai. Esperantoloģija jeb esperanto studijas kā interlingvistikas daļa pēta dažādus starptautiskās esperanto valodas aspektus.