Cilvēka dabā ir mēģināt uzlabot lietas, neatkarīgi no šādas darbības sekām. Cilvēki izmaina politiku, tehniku, pat bioloģiju un tas atnes gan labumus, gan nelaimes. Valoda ir viena no tām jomām, ar kurām mēdz manipulēt homo politicus. Valoda nodrošina dažādus skatus uz realitāti, viņa ir galvenā sociālās identitātes starpniece un arī varas instruments. Tāpēc politiķi, lingvisti, filozofi un rakstnieki vienmēr ir mēģinājuši diktēt valodas izmaiņas, nevis ļāvuši valodai brīvi attīstīties. Viņi nomāca kādu vienu valodu, bet vēlāk — citu, regulēja pareizrakstības noteikumus, ieviesa jaunus eifēmismus. Eiropā ar nacionālo valstu dzimšanu 19. un 20. gadsimtā, nacionālās valodas kļuva priviliģētas, salīdzinot ar minoritāšu valodām, un dažos gadījumos pat bija tīrītas no svešvārdiem.

Tā ungāru valodā ar saviem bija aizvietoti vācu un latīņu vārdi, Franču Akadēmija cīnās par to, lai aizgūti no angļu valodas vārdi paliktu nomalē (nekļūtu pārāk bieži lietojami), bet Islande ilgu laiku piespieda imigrantus mainīt savus personvārdus uz ģermāņu izcelsmes vārdiem islandiešu patronīmu sistēmas dēļ. Protams, arī literatūrai (vai tās nebūšanai) bija liela ietekme uz valodas likteni — dzīvīga literatūra var palīdzēt precizēt, izmainīt valodu vai, pretēji, palikt viņu nemainīgu. Par piemēru var būt 19. gadsimta slovāku valoda, kad vienlaikus savā starpā sacentās trīs literārās valodas varianti, viens no kuriem galu galā deva sākumu mūsdienu slovāku valodai.

Tas attiecas ne tikai uz vārdiem, nozīmēm un nebeidzamām vācu pareizrakstības reformām, bet arī uz valodām kā tādām, un bieži vien šādai plānošanai ir politiska vai ideoloģiska nokrāsa. Šādi mūsdienu ivrits tika izveidots no senās literārās valodas kopā ar ebreju valsti, nevis, piemēram, atļaujot jidiša evolūciju, bet jaunnorvēģu valodas (nynorsk) projekts bija viena no galvenajām lietām ceļā uz Norvēģijas neatkarību no Dānijas, kad no lauku dialektiem bija izveidota jauna valodas norma, nevis atļauts ritēt savu gaitu „dānificētai” valodai Kristiānijas galvaspilsētā (Oslo).

Īpašs valodas plānošanas un veidošanas scenārijs ir starpkultūru komunikācija (Interlingvistika). Atšķirīgi no pidžiniem un kreoliskām valodām, kuras cēlās pašas no sevis, sekojot līdzi Eiropas tirdzniecībai, verdzībai un kolonizācijai no Kolumba laikiem, dažas valodas tika īpaši standartizētas, vienkāršotas vai veidotas, lai atbalstītu starpkultūru komunikāciju. Par šādu palīgvalodu standartizācijas piemēriem var būt mūsdienu svahili Austrumāfrikā vai jezuītu lingua geral koloniālā Brazīlijā, kas tika izveidota no vietējās tupi valodas un bija plaši izmantota jauktās ģimenēs un tirdzniecībā Amazones līcī. Plānoto vienkāršošanu var redzēt tādos projektos, kā, piemēram, basic english, interlingva vai latino sine flexione. Profesionālais žargons bieži tiek vienkāršots gramatikā, bet paliek bagāts ar terminiem (piem., aviācijas angļu valoda). Valodas, izveidotas balstoties uz esošām cilvēciskām valodām, ir saucamas par aposteriorām valodām, bet valodas izveidotas, pamatojoties uz filozofiskās sistēmas, loģikas, simboliem, skaņām utt., saucamas par apriorām valodām. Tie paši vardarbīgie gadsimti, kas cietuši nacionālistu valodas plānošanas kaprīzes un pātagu, kultūras minoritātes apspiešanu, redzēja arī pretējas kustības dzimšanu, kuras mērķis bija aposterioro valodu ieviešana humānistu apspriežamo jautājumu sarakstā. Veiksmīgākais no šiem projektiem, esperanto, tika uzsākts 1887. gadā, šī valoda veido savus vārdus un skaņu sistēmu no jau esošajiem, galvenokārt romāņu valodu vārdiem, taču ir izmantojama pilnīgi kārtna gramatika un vārdu krājumu veicinoša afiksu sistēma. Neatkarīgi no tās kārtnuma un koncentrēšanās uz starpkultūru komunikāciju, esperanto ir kļuvusi par normālu valodu, t.i., cilvēkiem tā ir dzimtā valoda, viņai ir dzejnieki. Tā rod jaunus terminus tāpat kā jebkura cita valoda, izmantojot aizguvumus vai runas kopienas radošu izmantošanu, samazinot tālāku valodas plānošanas ietekmi. Šajā ziņā šobrīd esperanto ir mazāk plānotā valoda, nekā, piemēram, jaunnorvēģu valoda, kuru ir nepieciešams pastāvīgi tīrīt, lai saglabātu tās identitāti.

Ir zināmi tikai nedaudzi patiesi neatkarīgu aprioro valodu piemēri, bet daži no tiem ir ļoti krāsaini, viņi rāda, cik lielā mērā cilvēka prāts var būt gudrs, jautrs un radošs. Piemēram, solresol valoda ir balstīta uz mūzikas nošu zilbēm, to var dziedāt, svilpot, pārādīt ar krāsām vai pirkstu zīmēm. Atšķirībā no Kanāriju salu ganu svilpju valodas, solresol valodai ir apzināti plānots vārdu krājums.

Cilvēki izgudro valodas arī īpašiem nolūkiem, viens no tiem ir slepenība, kad tā ir svarīgāka par saprotamību. Lielākā daļa no šādām valodām ir kodētas esošo valodu versijas, piemēram, Astridas Lindgrēnes „laupītāju valoda”, taču tās var būt arī apriorās, kā, piemēram, Hildegardes no Bingenas mistiskā ”Lingua Ignota”, kurā ir izmantota latīņu gramatika ar izgudrotiem vārdiem un burtiem. Daži mākslinieki ir gājuši garu ceļu, lai bagātinātu savu māksliniecisko visumu ar tā sauktām mākslinieciskām jeb izdomātām valodām, slavens piemērs ir Tolkīna elfu un goblinu valodas, citplanētiešu klingonu valoda „Zvaigžņu ceļā” vai nesenas filmu valodas, piemēram, na'vi („Avatars”) un dotraku valoda („Troņu spēle”). Visas iepriekš minētas valodas izskatās un darbojas līdzīgi parastām valodām, bet ir arī valodas, kas ir veidotas uz tīri filozofiskā vai loģikas pamata, viņu mērķis ir vispusīgi kategorizēt konceptus. Par piemēru var būt 17. gadsimta Leibnica filozofiska sistēma vai mūsdienu loģiskās valodas loglans un ložbans.

Visbeidzot valodas plānošanas kaleidoskops ietver terminoloģijas jomu, kur zinātnieki, piemēram, ķīmiķi, biologi, ģeologi un sociologi cenšas pasargāt vārdus no ikdienas neskaidrību kaprīzēm un valodas pārmaiņām, kā arī dot tiem nepārprotamu nozīmi uz visiem laikiem. Dažās jomās terminoloģija ir papildināta ar sava veida zinātnisko vai profesionālo gramatiku. Ļoti vienkāršs piemērs ir ķīmisko terminu salikšana (sal. „visgarākais vārds” daudzās valodās), bet vairāk dabisks lingvistisks piemērs ir medicīnas latīņu valoda, kura atļauj un standartizē garus izteicienus vai pat teikumus. Iedvesmoti ar šādu terminoloģisku darbu un 19. gadsimta enciklopēdistu kustību, valodnieki arī mēģināja veidot valodas ontoloģijas un tā saucamos „vārdu tīklus”, kuri nevis definē terminus, bet cenšas klasificēt un saistīt vārdus (piem., WordNet).